Tu neesi savas bailes

Dažreiz bailes kļūst tik skaļas, ka sāk šķist - tās esi tu.

Tu saki: "Es esmu bailīga.", "Es nespēju.", "Es neesmu pietiekami drosmīga."

Bet patiesībā bailes ir tikai viena tava pieredzes daļa. Tās neesi tu. Bailes nav tava identitāte. Bailes ir emocija. Tā atnāk. Tā mēģina tevi pasargāt. Tā reizēm kļūdās. Taču emocijas nav cilvēka identitāte. Tāpat kā lietus nenosaka, kāda ir debess, arī bailes nenosaka, kas esi tu.

Jo vairāk tu ar tām identificējies...

Ja gadiem ilgi atkārto sev: "Es esmu trauksmains cilvēks."

Prāts tam notic. Un katra nākamā situācija kļūst par pierādījumu tam, kam pats esi noticējis. Taču var paskatīties citādi.

Var teikt: "Es šobrīd izjūtu bailes."

Šajā vienā teikumā ir milzīga atšķirība. Tu vairs neesi bailes. Tu esi cilvēks, kurš šobrīd piedzīvo bailes.

Zem bailēm dzīvo daudz kas skaists

Zem bailēm bieži slēpjas drosme. Ziņkārība. Mīlestība. Sapņi. Dzīvesprieks. Tie nekur nav pazuduši. Tos vienkārši uz brīdi aizsedz bailes. Kad bailes kļūst klusākas, tu pamazām ieraugi sevi no jauna. Un bieži atklāj, ka esi daudz stiprāks cilvēks, nekā pats sev biji ļāvis noticēt.

Tu vari izvēlēties

Tu nevari vienmēr izvēlēties, vai bailes atnāks. Bet tu vari izvēlēties, vai ļaut tām definēt sevi. Katru reizi, kad sper soli, neskatoties uz bailēm, tu atgādini sev vienu ļoti svarīgu patiesību: Es neesmu savas bailes. Es esmu cilvēks, kurš mācās dzīvot arī tad, kad tās ir blakus. Bailes nav rakstura īpašība. Tās nav identitāte. Tās nav spriedums par tavu nākotni. Tās ir emocija, kas atnāk un aiziet. Bet tu paliec.

Pirms aizver šo lapu, uzdod sev vienu jautājumu: Ja bailes uz brīdi apklustu, ko es beidzot atļautu sev izdarīt?